Dzejnieka Bruno Saulīša atdzejojums Šekspīra 130. sonetam skan šādi:
"Ir manas mijās acīs saules maz,
Uz lūpām liesmu nevar saskatīt
Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,
Un matu viļņi melni lejup krīt.
Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,
Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,
Un man pie tādām smaržām jāpierod,
Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.
Es viņas balsī klausos, kaut, paties’,
Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,
Nav dievieti man redzēt gadījies,
Tepat pa zemi mana mīļā iet.
Pie augstās debess! Otras neatrast,
Kam būtu viss tik rets un neparasts."
pirms 10 gadiem
Renārs Štraups, pirms 10 gadiem :
Manas pavēlnieces acis nav nekas kā tikai saule;
Korālis ir viss sarkanāks, nekā viņas sarkanās lūpas;
Ja sniegs būtu balts, tad kāpēc viņas krūtis ir pelēcīgi brūnas;
Ja mati būtu vadi, melnie vadi augtu uz viņas galvas;
Esmu redzējis sārtu , sarkanu un baltu krāsu;
Bet sārtums nav redzēts viņas vaigos;
Un viņas aromāts šeit ir vairāk kā bauda;
Nekā elpa, no manas pavēlnieces izgaro;
Man patīk dzirdēt viņas runu, bet arī es zinu;
Tas kā viņā patīkamākā skaņa ir mūzika;
......................