Mana vecmamma dzimusi1896 gadā, kad viņai bija 16 gadi t.i.1912, gadā, kad tā medicīna vēl nebija tāda attīstīta kā tagad, saslima ar vēdera tīfu un iemiga letarģiskā miegā. Viņas māte nodomāja, ka viņa mirusi un gatavojās bērēm. Kaimiņos dzīvojis kalējs, kas neļāvis bērēt, jo teicis , ka viņa nav mirusi(, liekot spoguli pie mutes), vecmammai zem pakauša palikts svina gabals, lai neatplūt asinis no galvas9nezinu cik tas pareizi, bet tā esot darījuši) ,vecmāte iezārkota un nogulējusi bērniņos divas nedēļas un pēc divām pamodusies. Viņa stāstīja, ka esot visu dzirdējusi, kā māte raudājusi un gatavojusies bērēm, tikai nav varējusi pakustēties un parunāt, brīžiem atradusies kaut kādā savādākā pasaulē, kur esot bijušas ļoti zilas debesis, ziedējušas tādas puķes kādas nezied uz zemes un neredzēti putni dziedājuši nedzirdētas, brīnišķīgas dziesmas un viņa skraidījusi pa pļavu. Mana vecmāmuļa nodzīvoja garu mūžu un nomira dziļā vecumā.
pirms 15 gadiem
Domāju, ka liela daļa cilvēku kaut ko tamlīdzīgu izteiktāk vai mazāk izteikti ir piedzīvojuši.
— Krist, pirms 15 gadiem