Nē, no pirmā acu skatiena cilvēks tiek "iecelts" superprioritāšu kategorijā, viņam tiek veltīta īpaša uzmanība- fiksēts viss pozitīvais un slāpēts ("pārkrāsots")viss nepieņemamais, tā iekļaujot sevi paļāvības plūsmā, ļaujot ieraut atvarā, jūtu virpulī, kas ir eiforisks, tam negribās pretoties. Pēc fiziskas tuvības "lamatas" ir pilnībā noslēgtas. Tad sākas periods, kurā sāc mīlēt vai nē. Eiforija ir dodoša, aptveroša, bez nosacījumiem, neko neprasoša pretī. Mīlestība ir mijiedarbības enerģija, sadarbības, ļoti komplicēta, caurauž visas dzīves sfēras, veido pamatu, fonu visai dzīvei. Ja tā nav, tad eiforija drīz vien noplok un tad parasti ir divi varianti, vai nu viss izzūd vai izveidojas atkarība - vēlme patērēt sākotnēji izjusto eiforiju, bet, ja nav abpusējas sadarbības, tad mīlestības enerģija nerodas, tās vnk nav, un var būt tikai ciešanas, ilgas, alkas, skumjas, cerības un visādi mēginājumi uzkurināt kaut ko, kas nav paredzēts kā enerģijas avots, bet ir tikai dzirkstele mīlestībai.
pirms 11 gadiem
RSS barotne
500