pirms 12 gadiem
Un apātija jeb ieiešana kaut kur dziļi sevī, kas tikpat labi varētu tikt interpretēta kā nogaidīšana, vēl nav tas pats ļaunākais pašsaglabāšanās veids- to izmanto pat politiķi, ignorējot atsevišķas tēmas, kas tiem patiesībā būtu jārisina, jo ir visu problēmu pamatcēlonis, bet ir tik visaptverošas un neārtas, ka tiek secināts: "neies jau sevi traumēt.." Līdzīgi varbūt uzvedās arī slimnieka organisms vieglākajās tās izpausmes formās - tas kļūst sapņais un psihe pieslēdzas kādai citai pašizpausmei
Jums ir ļoti nepareizs priekšstats par to, kas ir psihiskas saslimšanas. Tā ir ļoti liela nelaime, šie cilvēki bieži vien nespēj pilnībā apzināties savu situāciju, nespēj gulēt bez medikamentu palīdzības, bez jebkāda iemesla jūtas slikti, nevēlas dzīvot, nespēj strādāt, tai skaitā ilgstoši vienā vietā, praktiski nekomunicē ar sabiedrību, no viņiem novēršas draugi un ģimenes, bez iemesla mēdz būt agresīvi, dzīvo savā iedomu pasaulē, neapzinās savas rīcības sekas. Mūsdienās neviens nevienam slimīb
as tāpat vien nepieraksta. Protams, ar dažādām neirozēm sirgst liela daļa sabiedrības, un arī veseliem cilvēkiem mēdz būt labs un slikts garastāvoklis, dienas, kad mēs vēlamies pabūt vieni paši, taču tas mums netraucē komunicēt ar apkārtējiem, veikt savus ikdienas darbus, rūpēties par savu ģimeni, strādāt, utt.
500
Uldis, pirms 12 gadiem :
Vai tās situācijas nav mazliet līdzīgas Padomijas laikiem, kad dakteris, žēlsirdības vadīts, pierakstīja slimības, lai vārīgākie indivīdi varētu tik vaļā no armijas? Tikai mūsu laikos šī "armija" ir piespiedu kārtā izveidojusies destruktīvā sadzīves vide, kas no otras puses veidojusies labprātīgas labticības vārdā mūsu sabiedrības dažādajos slāņos. Galu galā pat visveselākais indivīds kļūst apātisks, nogaidošs (vai gluži pretēji - agresīvs), kad tas nonāk neatrisināmu situāciju ielenkumā.